Pirmo reizi iebraucot Latvijā, Ahmets ieraudzīja citādāku ainu nekā Turcijā. Jūra, kalni, viss zaļš, taču Latvijā viss esot citādāk – tobrīd bija -25 grādi.

"Tā kā bija atbraucis no Antālijas, nebija pat nekādu siltu virsdrēbju. Skatījos uz dzīvi pozitīvi ar domu, gan jau pieradīšu."

"Ahh-meat" – tā sauc kafejnīcu, ko Ahmets pandēmijas laikā atvēra Valmierā. Kā viņš par sevi stāsta, ir strādājis dažādos restorānos, no katras vietas kaut ko iemācīdamies.

“Vēlējos gatavot dažādus ēdienus, ne tikai turku, bet internacionālu virtuvi.”

Jāpiebilst, sākumā Ahmets strādājis uzkopšanas firmā, tīrījis sniegu pilsētvidē, strādājis Dikļu pilī un viesnīcā “Wolmar” par pavāru.

Ahmets un Laila ir pāris jau piecus gadus. Sieva stāsta, ka visi ar viņu ir sadzīvojuši, taču tiek minēta kāda situācija."Ir bijusi pieredze, ka netiek pieņemts bērns, jo tēvs ir ārvalstnieks, musulmanis. Bērns netiek pieņemts, nedrīkst ar bērnu draudzēties. Tas bija tikai viens gadījums, citādi gan bērni tiek pieņemti, gan viņš tiek pieņemts, gan mūsu tā kultūra, ēdini,” pauž Ahmeta sieva.

“Es nevaru teikt, ka jūtos kā latvietis. Drīzāk jūtos kā cilvēks, kā brīvs cilvēks,” saka Ahmets. “Vienalga, kur dzīvo. Pats galvenais – tev jāciena viss vietējais. Latvieši uz mani skatās kā uz vienkārši cilvēku. Ir baltie, ir melnie, bet pats galvenais, kāda ir cilvēka dvēsele.”

“Man ir ģimene, es mīlu Latviju, man ir divi puikas. Man ir mīļa, mīļa Laila, mana meitene. Es esmu laimīgs,” saka Ahmets Buluts.