“Cilvēki reizēm nesaprot, kad runājam, ka esmu no citas valsts,” stāsta Kosta Hasani. Viņš Valmierā, Latvijā, dzīvo jau desmit gadus. No Grieķijas uz šo zemi pārcēlās, jo apprecēja latvieti. Kosta stāsta, ka ir cilvēki, kuriem šķiet, ka ir krievu tautības, tādēļ mēģina ar viņu runāt krievu valodā, ko viņš neprot.

“Latvijā daba citādāka, ir meži, var dzīvot visos gadalaikos,” viņš pauž un piemin, cik ļoti patīk Valmiera – gan izvietojums, gan attīstība. Pirmo reizi Kosta Latvijā ieradās 2008. gadā, lai apciemotu savu mīļoto, nu jau sievu, taču pēc diviem gadiem pārvācās uz dzīvi.

“Atbraucu uz Latviju,
iepatikās un nolēmām sākt dzīvi te, Latvijā.”

Pozitīvi pirmie iespaidi Latvijā. Esot bijis atbalsts no sievas puses, kā arī draugiem. Par pirmo darba pieredzi Latvijā stāsta, ka sākotnēji izmantojis angļu valodu.

Ikdienā Kosta strādā par logu meistaru. “Es kopš sākuma sāku ar logiem darboties, to pašu darīju arī Grieķijā. Tur man tā bija droša profesija, ko varēju arī te droši izdarīt, no tās - nopelnīt.”

Priecīgs, ka ieguvis jaunu valodu. Par to viņš saka tā: “Var teikt, ka ir grūta, bet ļoti skaista valoda. Es gāju uz stundām, klausījos un pierakstīju. Galvā bija tādi kā mezgli, visa tā galva nevarēja saprast.” Gājis uz latviešu valodas nodarbībām. Sākotnēji bijušas grūtības, bet pēkšņi viss “aizgājis vaļā”.

Viss ir atkarīgs no cilvēka – tā par latviešiem saka grieķis. Kostam šķiet, ka daudzi nav tik atvērti, kā arī ir nedroši, taču Grieķijā tā neesot. “Grieķijā ir vairāk atvērti cilvēki, priecīgāki par dzīvi. Es arī radu to prieku un arī gaidu to pašu no cilvēkiem.” Viņš uzskata, ka latvieši nav rasisti. “No brīža, kad es ierados un sāku iepazīties ar cilvēkiem, draugiem, visi ir redzējuši no manis kaut kādu pozitīvu enerģiju, un arī cilvēki tā kā atveras, dod tikai tādu pozitīvu enerģiju pretī.”

Tā kā grieķim Latvijā esot bijusi ģimene, viņš juties gandrīz kā vietējais, tas ir, nejutis nekādu starpību. “Integrēties Latvijā ir ļoti viegli, ja vien cilvēks grib kaut ko panākt, ir ar mērķi. Nezinu, vai teikšu, ka jūtos kā latvietis, bet nestaigāju un neredzu arī, ka te kaut kādi sveši cilvēki un ka esmu no citas valsts. Tāda sajūta, ka esmu mājās.”