Kazahiete
Gulbahita
Barinova
Gulbahita
Barinova
Gulbahita Barinova (Gulbakhyt Barinova) Latvijā ir jau divus gadus. Viņa ar savu vīru latvieti iepazinās Kazahstānā – jau tad saprata, ka vēlas dzīvot ar viņu. Sievietes māte esot bijusi šokā, tas ir, nevēlējās, lai ieprecas citas nacionalitātes ģimenē, bet gan satiek kazahu vīrieti.
Gulbahita runā dzimtajā valodā, krievu un nu jau arī latviešu valodā. Padomju laikā Kazahstānu pamatīgi pārkrievoja un pilsētu kazahi pašrusificējās, sākdami arī ģimenēs runāt krieviski. Kazahu valoda palika kā laucinieku valoda, ko runā lopkopji, kas dzīvo stepē jurtās. Vai šādas sajūtas par valodu lietošanas problēmām ir arī Latvijā?
Latvijā ir maz kazahu, tāpēc Gulbahitai Barinovai iespēja satikt savējos ir grūti. Viņas ģimene orientējas uz Latviju, bet grūti šajā valstī viņai vēl ir pieņemt to, ka latvieši maz smaida; ka ir lēnīgi; ka viņiem ir maz jautru svētku vai lielu ģimeņu kopā sanākšanas.
Latvijā ir maz kazahu, tāpēc Gulbahitai Barinovai iespēja satikt savējos ir grūti. Viņas ģimene orientējas uz Latviju, bet grūti šajā valstī viņai vēl ir pieņemt to, ka latvieši maz smaida; ka ir lēnīgi; ka viņiem ir maz jautru svētku vai lielu ģimeņu kopā sanākšanas.
Sieva “appuišo” vīru – tas, kā pieņemts Kazahstānā. Ja to nedara, uzskata, ka ir slikta sieva. Sākumā Gulbahitai tam Latvijā bija grūti pierast, jo Latvijā vīrieši to negaida.
Viņas mīlestība pret Latviju kā valsti vēl veidojas – caur kultūras izprašanu, caur valodu. Nelatvietim Latvijā nav viegli, atzīst daudzi. “Sākums Latvijā nebija viegls. Savā dzimtā esmu vienīgā, kura savu dzīvi saistījusi ar citas nacionalitātes cilvēku.”
Nekad nezaudēt cilvēcību un cieņu pret dabu, vietu, kur dzīvo – tāds ir Gulbahitas moto, pēc kura viņa dzīvo.
Saprast cilvēkus un spēt sarunāties – kazahietes mērķis, kādēļ mācīties latviešu valodu. Divus mēnešus esot Latvijā, atradusi integrācijas kursu. Viņa uzsver, ka esot bijis grūti, taču uzskata, ka katra jauna valoda ir sarežģīta, kopā ar tradīcijām kā jauna pasaule.
“Latvijā cilvēki ir noslēgti un mierīgi, maz smaida. Kazahstānā mēs esam atvērti.
Sākumā jutos nekomfortabli, neērti, jo, kad es smaidu, cilvēki nesmaida man pretī.
Tagad, jā, esmu pieradusi.”
Sākumā jutos nekomfortabli, neērti, jo, kad es smaidu, cilvēki nesmaida man pretī.
Tagad, jā, esmu pieradusi.”
“
Sākumā man Rīgā neklājās diez ko viegli, jo Almati tomēr ir Kazahstānas dienvidu galvaspilsēta, finanšu centrs, kas dinamiski attīstās, grandiozs kultūras centrs, galu galā – mana dzimtā pilsēta, tur ir mana ģimene, mani draugi, tur bija mans darbs, mani ierastie ceļi un nākotnes sapņi… Dzīvojot Almati, aktīvi strādāju par stilisti, mana dzīve bija piesātināta, bet te sākumā nebija nekā – ne draugu, ne radu. Cits klimats, pavisam cita mentalitāte.
Stiliste – Gulbahitas profesija. Ikdienā viņa sniedz individuālas konsultācijas, palīdz iepirkties, kā arī veido stilizācijas foto sesijām, filmēšanai, kā arī video reklāmām. “Sākt strādāt bija grūti, jo mani nezināja neviens. Man ir pieredze no Kazahstānas. Es biju pārliecināta, es varu. Es atradu savu vietu šeit.” Sievietes pirmā pieredze Latvijā esot bijusi projektā “Gatava pārvērtībām”.
Ezeri, jūra, meži, skaista daba, fantastiskā Vecrīgas arhitektūra – kazahietei patīk Latvija, taču tā nebija viņas izvēle, kādēļ atrodas šeit. Viņa izvēlējās cilvēku, savu vīrieti. “Es domāju, dzīve Latvijā un ne tikai Latvijā, bet vispār cilvēkiem, kuri grib pamainīt dzīvi, vajag mērķi. Man noteicošie bija dzīves apstākļi, es neizvēlējos Latviju, es izvēlējos cilvēku.”
“
Lai mainītu dzīvi, ir nepieciešams mērķis. Ja būs mērķis, Latvijā viss izdosies!
Nelatvietis Latvijā
